Lojas upe. Vienas dienas pārgājiens

Lojas upe pārgājiens titulbilde
Izlasīsi 15 minūtēs

Lojas upe ietek Gaujā. Neliela upīte, gar kuru garām pa abiem krastiem (un šur tur tiem pāri) var iziet ārkārtīgi skaistu dabas taku. Būs ejamais un darāmais veselai dienai! Ieskaties foto un video atskatā no mana pārgājiena un uzzini vairāk par šo maršrutu.

Video atskats

Kas ir Lojas upe?

Lojas upe ir neliela upīte, kas ietek Gaujā. Gauja šeit ir vienīgais parastais nosaukums. Pēc Wikipedia datiem Lojas upi arī mēdzot dēvēt par Losi. Nez, kuram šī upe tik ļoti nepatika? 😀 Tā iztek no Jērkules ezera. Ar jancīgiem nosaukumiem šeit problēmu galīgi nav!

Gar Lojas upes krastiem stiepjas nelielas, bet gana aizraujošas taciņas. Šeit tad arī ir labi zināma Lojas upes krastu taka. Tās garumā var izpētīt vairākus skaistus iežus, pamanīt strautiņus. Takas galā ir arī vecā Murjāņu kamaniņu trase. Tiesa, tā gan ir privātīpašums.

Lojas upe. Maza, taču, manuprāt, ļoti skaista.

Īsumā par maršrutu

Dabas takas garums: 8 km. Dabas takas maršruta GPX fails ir pieejams Dodies.lv.

Vienas dienas pārgājiena maršruts: Manis izveidotais Outdooractive maršruts ir 17,7 km garš. Tas ir pagarinātais maršruts no Inčukalna stacijas. Ja gribas mērot kilometrāžu kaut kur pa vidu abiem, tad ar mašīnu vai autobusu var doties līdz Sēnītei vai Rāmkalniem, saīsinot pārgājienu teju uz pusi.

Transporta opcijas: Atkarībā no maršruta sākuma, to ir iespējams sākt Inčukalna stacijā, Sēnītē vai Rāmkalnos. Ja tev tuvāk Murjāņi, tad taku vari sākt no turienes un doties līdz Rāmkalniem.

Kas jāņem vērā: Ja dosies garajā maršrutā, liela daļa līdz pat Sēnītes gājēju tunelim būs jāmēro gar visai dzīvīgu šoseju. Esi uzmanīgs, ej iespējami tālāk no ceļa malas! Pa paugurainākajām Lojas upes krastu takas daļām soli liec pārdomāti.

Vairāk informācijas par dabas taku: Wikipedia // Dodies.lv // Dodies dabā // Outdooractive maršruts

Katrs pats ir atbildīgs par sevi pārgājiena laikā. Izbaudi dabu, bet esi arī uzmanīgs.

Brokastu pauze pie tilta pār Gauju Rāmkalnos.

Pārgājiena foto un stāsti

Kā radās maršruts

Par Lojas upi un oficiālo dabas taku pirms sava pārgājiena vēl nezināju. Plānojot jaunu pārgājienu, izvēlējos Inčukalna staciju kā sākumpunktu. Galvenokārt jau tādēļ, ka tur nekad ārā nebija kāpts. Pārgājienos vienmēr cenšos braukt uz vietām, kur vēl nav būts.

Sākotnēji domājot doties vien uz Inčukalna Velnalu, tomēr izlēmu izveidot garāku maršrutu līdz vecajai Murjāņu kamaniņu trasei. Ja nu gribēsies tomēr pastaigāties krietni ilgāk!

Ne visai aizraujoša šoseja

Inčukalns izskatās pēc jauka, miermīlīga ciematiņa. Tam visai ātri sanāk iziet cauri. Pie tā beigām iegāju kādā taciņā, kas veda cauri skaistam, papardēs ieskautam mežam. Cerēju uz kādu sēni, bet salasīju vien saujiņu melleņu (nepietika pacietības, turklāt mellenes bija visnotaļ smalciņas).

Jāatzīst, ka mana maršruta sākotnējais posms bija visnotaļ neinteresants. Kārtējo reizi maldījos par šoseju, gar kuru sanāca iet krietnu gabalu: tā bija visai dzīvīga. Labi, ka ceļmala bija visnotaļ plata un nebija jāmūk šosejas malā garās zālēs. Tā jau reizēm ar uz dullo izveidotajiem maršrutiem. Bet tajā ir arī savs piedzīvojums, ko citādi neatklāt. Nevar taču visu laiku iet tikai sterili perfektās izklaidēs, vai ne?

Nudien interesantākais skats šosejas posmā.

Pavisam nesvaigā Sēnīte

Veidojot maršrutu, man bija nelielas raizes par to, kā tikšu lielās šosejas otrā pusē. Pēc Street View neizskatījās, ka lielais šosejas aplis un vairāki joslām veltītie ceļi ir draudzīgi tiem, kas ceļu mēro ar kājām. Esot šosejas posmam jau teju garām, ieraugu lielu stāvlaukumu ar gājēju tuneli. Forši! Un kas ir tuneļa otrā pusē? Sēnīte!

Vecais padomju bravūrīgās arhitektūras garadarbs, nu jau atzīts par neaiztiekamu kultūras pieminekli. No grafiti uzraksta “Man ir sēnīte” aizkrāsoti pirmie divi vārdi (žēl – man šķita smieklīgi), un uz sienas izvietots pārdošanas plakāts. Ieskatījos internetā: vien nieka 550 tūkstoši, un tu vari būt kultūras pieminekļa īpašnieks!

Sēnītes izcilās bulciņas neesmu ēdusi un bērnībā par restorāna kultūras dzīvi nezināju. Tāpēc nekad nesapratu, kāpēc daudzi par mani vecāki cilvēki šad tad pieminēja šo iestādi. Mājupceļā palasīju informāciju par šo leģendāro padomju laiku restorānu, kurā dzīve griezās ar lielu joni. Iesaku palasīt par Sēnītes vēsturi – TVNET ir labs raksts.

Pie divām upēm

Piestāju Rāmkalnos pie Gaujas iedzert tēju un vēlreiz paskatīties tālāko maršruta plānu. Nebiju pārliecināta, vai iešu visu maršrutu līdz Murjāņu kamaniņu trasei. Enerģija bija, bet šķita, ka ne 20 kilometriem. Pie tam arī atpakaļceļš jāmēro pa to pašu maršrutu, kas nozīmē arī garlaicīgo šosejas gabalu. Tādi pārgājiena beigu posmi parasti ir visnogurdinošākie, jo nav īsti, kur aci piesiet.

Turpat pie Gaujas tilta sākas arī dabas taka gar Lojas upīti. Pirmie simts metri ved cauri sakoptai, taču nedaudz mežonīgai pļavas takai. Pirmajā brīdī ir sajūta, ka taciņa ved tuvāk kaut kādai vietējo alkoholisko kultūristu atpūtas stūrīša virzienā. Tomēr šīs raizes ātri vien nozuda, maršruts ir mierīgs.

Pamazām tā pāriet koku ielokā, kur to ēnā abās pusēs aug tumši niedrēm līdzīgi augi (neesmu botāniķis, tāpēc nepateikšu nosaukumu). Un šiem augiem pāri daudz, daudz skaisti un saulē mirdzoši tīklāji. Vienā brīdī iedomājos, ka ir liela iespēja, ka tīkli = zirnekļi. Tāpēc devos ātrāk cauri, kur pamazām jau ieraudzīju pašu Lojas upīti.

Lojas upe apbur

Es atgādināšu, ka par Lojas upes dabas taku iepriekš nezināju. Tāpēc biju ļoti pārsteigta, ka nejaušā maršrutā izdevies iekļaut tik skaistu posmu! Jo tālāk gāju, jo lielāks bija prieks pētīt Lojas upes krastus. Upīte ir maza, taču krasti un līdz ar to arī taka ir gana pauguraina, lai būtu interesanti staigāt. Pamanījos vairāk safilmēt nekā safotografēt, tāpēc Lojas krastu skaistums ir kārtīgi iemūžināts video no pārgājiena.

Kā pusdienu pieturvietu izvēlējos lielāko no takā sastopamajiem iežu atsegumiem. Tur bija ļoti jauks soliņš, un laiks arī bija noskaidrojies un skaisti saulains.

Kamaniņu trase ir kur? Kalniņā!

Neliels bezmargu tiltiņš veda uz otru Lojas upes krastu (kas gan jebkurā vietā ir šķērsojama tāpat vien pa ūdeni). Vien nepilnu 4 minūšu kāpiena attālumā kalniņš veda uz savā veidā takas galapunktu: veco Murjāņu kamaniņu trasi. Jāpiebilst, ka uz trases virs ieejas kāda īpašuma pagalmā ir izvietota zīme “Privātīpašums”. Nevarēju saprast, vai tā attiecas uz visu trasi vai arī tikai atvaira cilvēkus no mājas pagalma. Tomēr iesaku būt cieņpilniem: uzmet aci apskates objektam un dodies tālāk pa savu ceļu.

Citādas sēnītes

Atpakaļceļu mēroju pa upes otru krastu. Riskanti, jo tomēr jāpaspēj uz pirmspēdējo vilcienu (pēdējais vilciens kursē 3 stundas vēlāk).

Kā jau dabā, pa ceļam manīju dažādas interesantas sēnes. Sākumā tām uzmanību nepievērsu, līdz tieši taciņas ceļā pamanīju pāri pārgāztu koku, uz kura auga nekas cits kā meža vista jeb chicken of the woods. Ja es būtu vegāns, tad es noteikti spiegtu aiz laimes! Paņēmu nelielu gabaliņu, pārējo atstājot citiem takas apmeklētājiem apbrīnot vai paņemt līdzi uz mājām. Jāsaka, ka joprojām neesmu sadūšojusies šo sēni pagatavot. Tā ir ēdama, bet es esmu sapratusi, ka ar nepazīstamām negribas riskēt. Esmu gaileņu fans – tur neko nevar sajaukt.

Jo tālāk gāju, jo vairāk šķita, ka esmu uz kaut kāda sēņu ceļa. Nezināmas, bet ļoti skaistas sēnes mani sagaidīja apbrīnošanai. Sākumā šķita, ka gaišās ir austersēnes, taču tām mēdz būt arī daudz līdzīgu neēdamo un indīgo sēņu radinieču. Sēņu pazinējs nudien neesmu – viss, ko esmu apguvusi, ir no tā, kas ir redzēts Foraging subredditā.

Otrais krasts izrādījās nedaudz nesaprotams. Takai pēc kartes bija jāiet garām Imanta Ziedoņa muzejam, taču izskatījās, ka tur ir aizliegts iet (aizslietnis pāri takai). Ložņāju kaut kur tieši gar upes krastu līdz brīdim, kad aizaugušie un nesaprotamie posmi apnika. Bija tomēr jāpaspēj uz vilcienu, tāpēc pilnīgi random vietā šķērsoju upīti un devos pa jau pazīstamo taciņu. Tomēr jāsaka, ka otrā puse palutināja ar jaukiem skatiem. Pa ceļam manīju arī vāverītes – veselas divas!

Atpakaļceļā no tilta līdz stacijai nebija nekas ievērības cienīgs, lai fotografētu. Vien nogurums un vēlme ātrāk noiet pēdējo stundu gar ātro šoseju. Netālu no ciemata arī uzlija lietus, bet galapunktā nonācu veiksmīgi un paspēju uz pirmspēdējo vilciena reisu.

Vai izgāji maršrutu?
Dalies ar saviem iespaidiem komentāros zemāk!

Leave a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *