Grāmatas apskats: The Tibetan Book of Living and Dying

Izlasīsi 16 minūtēs

Vai tu esi mierā ar to, ka kādā savas dzīves brīdī nomirsi? Kur meklēt šo mieru? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēju Sogjala Rinpočes (Sogyal Rinpoche) grāmatā “The Tibetan Book of Living and Dying”.

Kāpēc es izvēlējos lasīt šo grāmatu
Īsumā par grāmatas saturu (bez spoileriem)
Manas galvenās atziņas
Ar ko jārēķinās, lasot šo grāmatu
Grāmatas vērtējums

Grāmatas apskats The Tibetan Book of Living and Dying - Grāmatu apskati featured bilde

Kāpēc es izvēlējos lasīt šo grāmatu

Nāve rietumu pasaulē

Vairums cilvēku mūsdienu pasaules sabiedrībā ir ļoti tendēts uz produktīvu, veiksmīgu, drošu un iespaidu pārpildītu dzīvi. Noteikti ne visur uz zemeslodes, tomēr vispārīgi cilvēki kļūst brīvāki arī dažādos sarunu tematos, viedokļu apmaiņā, dažreiz pat pārāk brīvi. Ir gan viens temats, par ko runā vai nu tikai mediju kriminālziņu segmentos, vai arī arī nerunā vispār. Kāpēc mēs nerunājam par nāvi?

Sogyal Rinpoche - Quote 1

Par nāvi domāt nav ērti – bet vajag

Rietumu pasaulē nodarbošanās ar ēterisku un ar zinātni ne gluži pamatojamu lietu apspriešanu bieži vien tiek uzlūkota ar skepsi. Domāju, ka laikmetā ar Instagrama skolotājiem un iedvesmotājiem bez saistošas izglītības, antivakseriem, sektantiem un dažādiem radikālu interešu grupām tas pat ir saprotams. Jāsaka, ka zinātne arī īsti nespēj dot mieru un atbildes jautājumos par nāvi un to, kas notiek pēc tās. Daudzi no šiem jautājumiem ir un paliek pat filozofu neatbildēti.

Sogjals Rinpoče grāmatu iesāk ar pārdomām par rietumu pasaulē dominējošo tendenci neērtās domas par nāvi atvairīt un tām nepievērst uzmanību. Tā vietā, lai atrisinātu nāves radīto trauksmi un ciešanas, cilvēki labprātāk dzenas pēc citām lietām. Laimes ikdienā, saviem ideāliem, perfektām attiecībām, 100% produktivitātei diendienā un tamlīdzīgiem elementiem. Manuprāt, attiecībās ar citiem un arī ar sevi ir svarīgi problemātiskus jautājumus nevis uzkrāt tumšā prāta pagrabā aiz lielas atslēgas, bet gan pamazām celt tās ārā un meklēt atbildes.

Sogyal Rinpoche - Quote 2

Iekāpt ēteriskajā pasaulē

Manuprāt, ir pilnīgi normāli meklēt atbildes, kā es tās mēdzu dēvēt, ēteriskās lietās. Ar to es domāju reliģiju, filozofiju, meditāciju un citas prakses, kurās ne vienmēr viss pārdomātais un piedzīvotais ir loģiski izskaidrojams. Es personīgi esmu atvērta dažādu prakšu idejām – jau no vidusskolas mani ir uzrunājis budisms. Šad tad meditāciju laikā esmu piedzīvojusi ļoti īpatnējas un ietekmi radošas izjūtas, kuras nevar izskaidrot ar zinātni un loģiku.

Jā, visiem cilvēkiem varbūt nav tik viegli būt atvērtiem pret dažādām idejām. Tomēr, manuprāt, ir svarīgi mēģināt būt atvērtam, ja ir nepieciešamas atbildes uz dzīves lielajām lietām. Šī pasaule ir pārāk neracionāla, lai izdotos visu tās materiālu loģiski izlaist cauri racionalitātes filtram.

Runājot par nāvi, man no tās ir bail. Doma par to, ka nevienam nezināmā brīdī es atstāšu šo pasauli un visu, kas man tajā ir mīļš, mani ļoti satrauc un skumdina. Citreiz es skatos uz savām plaukstām, aizdomājos par to, kā tas nākas, ka šī pasaule būs jāatstāj, mani satrauc. Šad tad pārdomas par to, ka visam reiz pienāk beigas, man rada ilgstošu nomāktu noskaņojumu un reizēm liek arī padoties. Līdz ar to es esmu sapratusi, ka vēlos ar šo lielo tēmu – nāvi – iepazīties tuvāk.

Sogyal Rinpoche - Quote 3

Meklēt atbildes grāmatās

Jau pirms pāris gadiem manā grāmatu plauktā nonāca šī Sogjala Rinpočes grāmata. Dažādos blogos un vietnēs biju lasījusi pozitīvas atsauksmes no cilvēkiem, kam šī grāmata palīdzējusi atrast mieru jautājumos par nāvi. Par pāris paundiem pasūtīju to no Amazon.co.uk un… noliku plauktā uz kādiem diviem vai trim gadiem. Ja nu es tajā neatradīšu sev nepieciešamo mieru un atbildes? Bet ziniet – tā nevajag darīt. Ir jāsaņem drosme, un parasti tā mums ir krietni vairāk, nekā mums pašiem šķiet. Turklāt – ja ir interese un ir problēma, tad tā ir jārisina.

To es izlēmu darīt ļoti simboliskā un teju svinīgā veidā: šo grāmatu izvēlējos kā 2021. gada “50 grāmatas gadā” izaicinājuma noslēdzošo 50. grāmatu. Tā man vairs nebija izvēles to neizlasīt. 🙂

Īsumā par grāmatas saturu (bez spoileriem)

Pirmās 70 lappuses ir daudzām pārdomu vērtām idejām pilns ieskats modernās kultūras un rietumu pasaules dzīves rituma problemātikā un dominējošajā uzskatā, ka meditācija un un tamlīdzīgas prakses ir kaut kas ārkārtējs un neparasts. Tiek apspriesta arī tendence izvairīties no nāves tēmas un uztvert to ar šausmām. Papildus apskatīta pilnīgi pretstatā esošo budisma un meditācijas prakšu praktizējošās austrumu pasaules valstu uztvere: tieši rietumu pasaules dzīves ritms ir tas, kas ir ārkārtējs un neparasts. Austrumu filozofija parāda, ka ir vērtīgi nāvei sagatavoties jau dzīves laikā un tikt galā ar ciešanām, ko rada bailes no nāves.

Grāmata tālāk vēsta, ka ar to var tikt galā, meklējot ceļu pašam uz sevi un cenšoties izprast the true nature of mind jeb patieso prāta būtību. Viens no veidiem, kā to veikt, ir meditācija, tāpēc grāmatā tiek apskatītas ļoti daudzas meditāciju prakses, piemēram, guru yoga, tonglen, phowa un citas.

Grāmatas otrā puse koncentrējas uz tādām tēmām kā ego atmešana, karmas būtība, reinkarnācija, pieķeršanās savai personībai. Šeit fokuss nudien ir lielākoties uz nāves tēmu: kas notiek, kad cilvēks mirst, kā runāt ar cilvēku, kas tuvojas nāves brīdim, kā tikt galā ar pārdzīvojumiem par tuvinieku nāvi un kas notiek pēc nāves.

Sogyal Rinpoche - Quote 4

Manas galvenās atziņas

Satikties ar sev mīļu sevis versiju

Mani personīgi ļoti saista slow living jeb lēnās dzīvošanas koncepts, bet bieži no tā novēršos modernās dzīves FOMO tendences iespaidā. Šī grāmata man apstiprināja, ka esmu uz pareizā ceļa, un ir jāturpina stiprināt pašai sava pārliecība un vērtības, kas ļaus man doties cauri dzīvei bez ārējiem sašūpojieniem.

Lasot es izjutu sevi atgriežamies savā vidusskolas un studiju laiku ‘es’ versijā: zinātkārā, neaizspriedumainā, drošā un pārliecinātā par savām izvēlēm. Tā man personīgi ir ļoti mīļa manas personības versija. Jāatzīst, ka savas dzīves otrās dekādes laikā esmu piedzīvojusi daudzas lietas, kas manu iekšējo pārliecību ir skārušas visai smagi: toksiskas un manipulatīvas attiecības, trauksmes traucējumi, panikas lēkmes un neveselīga darba vide.

Ir baigi žēl, ka pieaugot cilvēkiem sanāk apbružāties, reizēm pat pamatīgi. Manuprāt, ir svarīgi meklēt savas saites ar to iekšējo ‘es’ un personības izpausmēm, kas pašam ir mīļas un svarīgas. Pasaule viennozīmīgi ietekmē ikvienu no mums, un ir jāmācās neapaugt ar negatīvas ietekmes garoziņu. Vai vismaz veselīgi un pamazām to kasīt no sevis nost.

Sogyal Rinpoche - Quote 5

Nāve ir nevis zaudējums, bet atbrīvošanās

Lai gan lielākoties nodaļas par nāvi un sagatavošanos tai priekš manis bija pārāk komplicētas (jo bija ļoti pārpildītas ar specifiskiem budisma aspektiem un praksēm, kuras ir grūti izprast vispārināta kopsavilkuma formātā), es guvu būtisku atziņu. Vai arī drīzāk – atklāju citu leņķi, no kura skatīties uz nāvi.

Grāmatā ir ļoti daudz ideju, kas liek saredzēt to, cik iluzora ir ikdienas dzīve. Nāves brīdī pazūd the ordinary mind jeb iluzorā pasaules daļa un atklājas cilvēka patiesā daba, kas principā ir pozitīvs notikums. Tas man ļauj uzlūkot nāvi kā kaut ko pozitīvi atklājošu, pat atbrīvojošu. Tā ir uzticēšanās tam, ka nāve nebūs sāpīgāka par visām trauksmēm, sāpēm, pārdzīvojumiem un citām negatīvām pieredzēm, ko paspēšu savākt pieredzes bagāžā visas savas dzīves laikā. Man personīgi šī apziņa sniedz atvieglojumu un ļauj ar lielāku vieglumu uztvert grūtības, kuras rada tādi ikdienas traucējumi kā trauksme (anxiety).

Beidzot saprast, kā karma strādā

Otra būtiska atziņa ir karma, kuras konceptu es beidzot saprotu kārtīgi, bet kas vēl jāiestrādā praksē. Manuprāt, cilvēki izprot karmu tikai kā labo darbiņu darīšanu. Tomēr karmai ir arī otrā puse: negatīvā karma. Arī tai ir jāpievērš uzmanība, pat vairāk nekā labajiem darbiņiem. Ir dažādi veidi, kā mēs vairojam negatīvo karmu, un viens no tiem ir cilvēku nosodīšana un nepieņemšana. Tas ir viens no maniem klupšanas akmeņiem: nepieņemt cilvēkus tikai tāpēc, ka es nesaprotu viņu izvēles, jo es darītu citādāk. Bet vai vispār kaut ko dod man un tam otram cilvēkam? Kāpēc gan nepieņemt cilvēkus? Kāda jēga ir būt aizspriedumainam?

Es to noteikti biju izjutusi jau iepriekš, bet šī grāmata man deva pavisam skaidru apziņu par to, ka aizspriedumi un atteikšanās pieņemt otru cilvēku nedod neko labvēlīgu ne otram cilvēkam, ne arī pašam sev. Līdz ar to – nav nekāda pamata būt aizspriedumainam un tā vietā ir jāmācās pieņemt otru cilvēku un būt labvēlīgam. Aizspriedumainums nav labvēlīgums nevienā frontē.

Jāatzīst, ka tas ir izaicinājums, jo dažbrīd šķiet, ka cilvēki aizspriedumainībā atrod kaut ko veldzējošu, patīkamu. Ikdienā ir ļoti daudz ‘kārdinājumu’ mesties iekšā aizspriedumos. Tomēr ir vērts sev atgādināt, ka ne sev, ne otram cilvēkam es nesniegšu neko vērtīgu, nodarbojoties ar pārmetumiem, aizspriedumiem vai noliegšanu.

Sogyal Rinpoche - Quote 6

Ar ko ir jārēķinās, lasot šo grāmatu

Ir dažas lietas, kas īsti nav trūkumi, bet gan izjūtas un reakcijas, ar ko jārēķinās un jāturpina lasīt ar atvērtu prātu.

Daudzām meditācijas praksēm tiek ‘izskriets cauri’. Grāmatā ir drusciņ par daudz meditācijas prakšu, kas apskatītas ļoti vispārīgi un lielos vilcienos. Līdz ar to kaut kur uz grāmatas beigām var rasties izjūta un pat satraukums, ka visa ir par daudz un ka īsti nevar saprast konkrēto prakšu būtību un kā tās pielietot ikdienā. Domāju, ka šis satraukums daļēji nāk no apkārtējās vides, kurā ir pierasts visur iegūt kaut kādus X soļus, kā sasniegt Y un kļūt vairāk Z. Tas izgaismo modernā cilvēka vēlmi pragmatisko dabu: ēteriskas, ne visai izskaidrojamas izjūtu pasaules lietas raisa kaut kādas šaubas un nepārliecinātību. Varbūt tāpēc, ka nezinām, kā pārbaudīt, vai mums sanāk(tu)?

Skepse. Manuprāt, ikviens lasītājs neatkarīgi no sava skeptiskuma līmeņa sev atradīs īstās nodaļas, kas sniegs ja ne atbildes, tad vismaz vērtīgu materiālu plašākām pārdomām. Tomēr dažas nodaļas nudien šķiet sketchy. Vismaz mans rietumnieka racionālais prāts ieslēdza šaubas uz pilnu jaudu nodaļās par reinkarnāciju un pēcnāvi. Man tas viss vienkārši šķita neticami. No kurienes nāk ļoti specifiskie fakti par to, kas notiek pēc nāves? Kurš to atklāja un zinātniski pārbaudīja? Cik leģitīma ir šī informācija? Līdz ar to šur tur, iespējams, mentāli sanāks pārskriet pāri ar neticību un šaubām. Tas nekas – nav jau tā, ka šī grāmata jāuztver kā absolūtā patiesība.

Sogyal Rinpoche - Quote 7

Grāmatas vērtējums

Mans vērtējums 5 zvaigžņu skalā: ★★★★★

Vidējais lasītāju vērtējums Goodreads4.18

Kur ir pieejama šī grāmata: Var pasūtīt angliski, ir pieejama arī latviski vietējos internetgrāmatveikalos (kas par vārdu!)

Vai es lasītu vēlreiz? Jā, šo grāmatu noteikti ir vērts pārlasīt. Vecākam paliekot, var mainīties dzīves aktualitātes un līdz ar to grāmatā var atklāt vēl ko jaunu un sev vērtīgu. Varbūt es to nelasītu secīgi pilnā garumā – drīzāk pārlasīšu nodaļas par konkrētām meditācijas praksēm.

Šī grāmata mani mudina izlasīt arī: Principā šī grāmata mani pamudināja vairāk iedziļināties budismā, meditācijas filozofijā un praksēs. Līdz ar to – vairāk par to lasīt kvalitatīvu literatūru. Mani ieinteresēja arī sameklēt kādu atbalsta vai interešu grupu, kurā varētu mācīties un kopīgi praktizēt budismu un meditāciju. Ja tev ir, ko ieteikt, droši pieraksti komentāros zem raksta.

Mīļākais citāts

Nu, kā lai izvēlas vienu? 🙃 Es izrakstīju ļoti daudzus citātus, no kuriem lielākā daļa mani spēcīgi uzrunāja un iekustināja ne tikai emocionālas, bet arī idejiskas un biheiviorālas (uzvedības) pārmaiņas. Tāpēc izvēlējos divus citātus, kas saistīti arī ar galvenajām atziņām, ko ieguvu no “The Tibetan Book of Living and Dying”.

Pirmais citāts ir teju pašā grāmatas sākumā. Tas man deva mieru, jo citreiz šķiet, ka budisms un meditāciju prakse ir kaut kas tik attāls, dzīvojot rietumu pasaules vāveres ritenī. Ir iedrošinoši šo dzirdēt no, tā teikt, ekspertu puses:

Taking life seriously does not mean spending our whole lives meditating as if we were living in the mountains in the Himalayas or in the old days in Tibet. In the modern world, we have to work and earn our living, but we should not get entangled in a nine-to-five existence, where we live without any view of the deeper meaning of life. Our task is to strike a balance, to find a middle way, to learn not to overstretch ourselves with extraneous activities and preoccupations, but to simplify our lives more and more. The key to finding a happy balance in modern lives is simplicity.

Otrs citāts ir par bailēm, kuras rada domas par nāvi un fakts, ka nekas nav mūžīgs. Šo noteikti ir grūti ietvert vienā citātā, bet šeit viena doma garšai:

The fear that impermanence awakens in us, that nothing is real and nothing lasts, is, we come to discover, our greatest friend because it drives us to ask: If everything dies and changes, then what is really true? Is there something behind the appearances, something boundless and infinitely spacious, something in which the dance of change and impermanence takes place? Is there something in fact we can depend on, that does survive what we call death?

Ko tu domā par nāvi?
Komentāru sadaļa pieejama zem raksta. ⬇

Citu grāmatu apskati

🔗 Grāmatas apskats: The book of Joy – Dalai Lama
🔗 Grāmatas apskats: Outliers – Malkolms Gladvels

Leave a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *