5 labas latviešu rakstnieku grāmatas

5 labas latviešu rakstnieku grāmatas featured
Izlasīsi 10 minūtēs

Vasara vēl nav galā! Varbūt priekšā ir vēl kāds atvaļinājums. Varbūt tu vienkārši vēlies izbaudīt garākus nedēļas nogales rītus ar lielu kafiju un grāmatu klēpī. Jebkurā gadījumā – šeit ir 5 labas latviešu rakstnieku grāmatas, kuras, manuprāt, ir laba lasāmviela.


“Kalendārs mani sauc” // Andris Kalnozols

Sākšu ar pašu labāko grāmatu no šogad lasītajām. Varbūt pat labāko latviešu rakstnieku grāmatu!

Par Andra Kalnozola grāmatu “Kalendārs mani sauc” tika sacelts tāds haips, kādu vispār nebiju redzējusi latviešu rakstnieku darbu apspriešanā. Ielūkojoties šīs grāmatas vērtējumos iekš Goodreads, nekad neesmu manījusi tik viendabīgas un stabilas pieczvaigžņu atsauksmes. Sapratu, ka ir jāuzzina, vai sajūsma ir pamatota. Ir!

Grāmatas galvenais varonis ir Oskars Kalendārs: vīrietis, kurš zina no galvas visas kalendārā ierakstītās cilvēku vārda dienas. Oskara Kalendāra garīgās veselības pasaule visas grāmatas garumā tā arī netiek apzīmēta ar diagnozi vai kā citādi raksturota. Taču tas arīdzan nav tik būtiski. Tas varbūt arī lieki pārbīdītu fokusu uz konkrētu mentālo traucējumu apstiprināšanu un izpēti. Manuprāt, daudz svarīgāk ir tas, kā viņš veido kontaktu un draudzības ar citiem visai īpatnējiem grāmatas varoņiem. Oskaram ir savas grūtības, bet ir arī lietas, kas viņam izdodas krietni labi. Piemēram, atvērtība un cilvēcība. Grāmata ir rakstīta dienasgrāmatas/vēstuļu formātā. Šāda stāsta struktūra man personīgi vienmēr ir patikusi, jo tā sniedz īpaši intīmu ieskatu galvenā tēla domu pasaulē.

Kas man ļoti patika

Mani ļoti aizkustināja Oskara Kalendāra personības vienkāršība. Lasot dažkārt šķiet: ar kādiem tik tipiņiem gan viņš nesasienas? Es tādiem gan jau ietu ar līkumu. Varbūt tas ir labi, bet no citas puses: katram cilvēkam ir savs stāsts. Oskara cilvēcība, atsaucība un domu pasaule ir ļoti aizkustinoša. Tā liek daudz pārdomāt par aizspriedumiem, vienkāršību un cilvēcīgumu. Dažbrīd var apraudāties par to, cik ļoti gribētos, lai vairāk cilvēkiem ir tik emocionāla, atklāta un saprotoša attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem, kā tas izdodas Oskaram. Es ļoti labi sapratu viņa sašutumu un neizpratni par to, kāpēc cilvēki reizēm rīkojas tā, kā rīkojas.

Ja neesmu apmaldījusies žanros un stilistikā, tad teiktu, ka “Kalendārs mani sauc” principā ir rakstīta naivisma manierē. Ja esi norvēģu rakstnieka Ērlenna Lū daiļrades cienītājs, tad tev patiks arī šī Andra Kalnozola grāmata. Ja Ērlenna Lū “Naivi. Super” ir mana mīļākā grāmata pasaulē, tad “Kalendārs mani sauc” ieņem godpilno otro vietu.

Šo grāmatu ir vērts nopirkt un absolūti sargāt savā grāmatu plauktā. Arī bibliotēkās tā ir pieejama, tomēr uz to ir visnotaļ garas rindas (manā vietējā bibliotēkā rinda stiepās vismaz 2 mēnešu garumā).

Mans vērtējums: 5 zvaigznes // atsauksme Goodreads

“Pāru (ne)būšanas” // Gatis Līdums

Vēl viens latviešu rakstnieku grāmatas haipa cēliens. Šoreiz – psiholoģijas literatūras lauciņā.

Es šo grāmatu saņēmu dāvanā no mammas. Nez, ko viņa ar to domāja? 😀 Jebkurā gadījumā – latviešu psihologu autordarbu nav tik daudz, kā vajadzētu. Tāpēc arī man kā cilvēkam ar akadēmiskās psiholoģijas bakalaura grādu kabatā interesē, kas ir sakāms vietējiem psiholoģijas ekspertiem.

“Pāru (ne)būšanas” ir grāmata, kas ir pasniegta bez pašizdomātām un sensacionālām “5 veidi, kā darīt attiecības” metodēm, par ko man ir tikai un vienīgi jāsaka paldies autoram. Grāmata drīzāk viegli apspriež dažādus būtiskus aspektus attiecībās, kas visi ir saistīti ar savstarpējo komunikāciju. Tie ir pasniegti caur saprotamiem, sadzīviskiem piemēriem un patiesībā ļauj tev kā lasītājam spriest pašam, ko darīt un ko nedarīt. Grāmata principā nesaka, kas ir pareizi un nepareizi, jo nekā tāda jau nav: ir vien personiskas izvēles un vēlme/nevēlme komunicēt.

Kas man ļoti patika

Man ļoti patika, ka pats autors atzīst, ka neko jaunu nav atklājis. Jo nav jau nekā jauna – viss jau ir reiz darīts un piedzīvots! Tam es simtprocentīgi piekrītu, jo attiecībās, manuprāt, nevajag meklēt unikālas metodes. Atslēga ir komunikācijā, atvērtībā un gatavībā uzklausīt un izprast. Tas nav nekas jauns un sensacionāls. Manuprāt, ļoti vērtīgas nodaļas ir par konfliktiem un personiskajām brīvībām. Mans absolūtais favorīts ir atziņa, ka nav tādas lietas kā kvalitatīvi pavadīts laiks. Bija pārsteidzoši un patīkami atklāt, ka tik plaši daudzināts jēdziens, ja tā padomā dziļāk, patiesībā neko labu bieži vien nedod.

Mans vērtējums: 4 zvaigznes // atsauksme Goodreads

“Hohma” // Svens Kuzmins

Lai gan novērtēju vien ar trim zvaigznēm, Svena Kuzmina “Hohmu” ir vērts izcelt šajā sarakstā. Absurdi, bet kaut kādā ziņā relatable stāsti par visnotaļ drūmām ainiņām no dažādu Hohmas apriņķa cilvēku ikdienām. Hohma man atgādināja par Uncle Ben’s mērces popularitāti (uzdodot jautājumu “kāpēc”, jo tā pat nav tik garšīga) un lika sasmieties par vietējo avīžu realitāti. Dažbrīd humors veikli pārleca visnotaļ depresīvā notī, kas neļāva neko citu kā vien neērti nopūsties.

Mana pilnīgā uzmanība varbūt nedaudz pazuda uz grāmatas beigām, kad absurds sasniedza savu augstāko līmeni. Bet tas ir manu preferenču rezultāts: es labprātāk lasu reālistiskus stāstus, ne fantastiku. Jebkurā gadījumā mums vajag vairāk šādas hohmiskas literatūras! Svenam Kuzminam kā reiz nāk laukā arī jaunā grāmata “Dizažio”. Un Goodreads grāmatas apraksts saka, ka centrā atkal ir izdomātā Latvijas kūrortpilsēta Hohma! Laikam jāskrien uz grāmatnīcu.

Mans vērtējums: 3 zvaigznes // atsauksme Goodreads

(slikta bilde, bet jā – tā ir Zanes Zustas “Aiz durvīm” 😀

“Aiz durvīm” // Zane Zusta

Es atzīšos: dzirdētās atsauksmes par Zanes Zustas ‘Tarakāni manā galvā” man lika šo grāmatu uzlūkot ar lielu skepsi. Tomēr zināju, ka manai skepsei ir tikai “tante teica” pamats. Noteikti kādu dienu izlasīšu arī Zanes tarakānus (gan vīriešu, gan sieviešu), lai cik man ļoti nebesītu šis apzīmējums. Kādi tarakāni? No tiem tu gribi izvairīties. Bet ar sevi jāstrādā, nevis no sevis jāizvairās vai sevī kaut kas jāizdzenā. Bet ok, ne par to. Tagad par durvīm.

“Aiz durvīm” bija izcila, viegla lasāmviela Jāņiem, kad apnicis dzert alu un ir pāris stundas, ko pavadīt, guļot uz segas zālītē. Es parasti neesmu grāmatu vienā vakarā rāvējs, bet šo izlasīju vienā cēlienā (ar ko es lepojos). Grāmata ir divpusēja: viens stāsts ir par psihoterapeiti, otrs ir par viņas klienti. Abi stāsti ir par vienu un to pašu laika nogriezni un notikumiem. Grāmatas viena no galvenajām vērtībām ir tā, ka tā labi ataino, cik viegli ir kaut ko pieņemt par patiesu, nezinot visus ietekmējošos faktorus.

Es neteikšu, ka šī bija izcilākā lasāmviela literārajā ziņā. Tomēr koncepts bija interesants, lasīšana bija raita un plūstoša, un varoņu iekšējā pasaule gana interesanta, lai noturētu uzmanību. Forši ir arī tas, ka var būt divas dažādas lasīšanas pieredzes atkarībā no tā, ar kuru stāstu sāksi lasīt: psihoterapeites vai klientes. Ja esi vieglākas literatūras meklējumos, iesaku!

Mans vērtējums: 4 zvaigznes // atsauksme Goodreads

“Upe” // Laura Vinogradova

Kāpēc daudzas labas grāmatas ir tik īsas? Man vajag vēl. 🙁

Mana kārtējā skepse par latviešu rakstnieku grāmatas izcilību tika izgāzta līdz ar pamatiem. Lauras Vinogradovas “Upe” ir visnotaļ īss, taču intensīvs stāsts par visnotaļ sarežģītu galvenās varones dzīves situāciju. Es baigi negribu neko spoilot, jo stāsts ir tik īss un es gribu, lai katrs lasītājs to atklāj pats. Tāpēc īsi sakot – grāmatas galvenā varone Rute cenšas tikt galā ar kādu sarežģītu iekšējo pārdzīvojumu, pat vairākiem.

Kas man ļoti patika

Ja tā padomā, stāstā viss ir it kā nelaikā un emocionāli sarežģīts. Tas atsauc atmiņā pašam savus grūtus dzīves periodus, kad zini, ka jātiek ārā, bet jūties iestrēdzis un iet uz priekšu ir grūti. Arī Rutei tā ir. Grāmatas visā garumā ir jūtams tas, cik aktīvi galvenā varone vēlas tikt ārā un ļaujas (pārdzīvojumu) upes straumei, bet vienlaikus arī vairās palaist līdz galam vaļā. Tieši tas arī ir tik emocionāli. “Upes” fokuss galvenokārt ir uz iekšējo pasauli, un par reālajiem notikumiem lasītājs uzzina pa mazai druskai. Taču mazie gabaliņi saliek kopā emocionāli intensīvu ainu. Grāmatas beigas vispār man personīgi bija liels blieziens.

Lauras Vinogradovas rakstniecības maniere, manuprāt, ir ļoti prasmīga. Lasot es atskārtu, kā atpazīt labu stāstu no ne tik veiksmīga. Ja lasīšana rit raiti un izmantotā valoda netraucē saskatīt scenārija saturu, tad tā ir laba grāmata. Ja lasot viss, ko redzi, ir autora centieni uzbūvēt konceptu, tad tas, manuprāt, ir koncepta apraksts, ne laba grāmata. Konceptu ir jāizjūt, nevis jāredz kā tādu maketu. Paldies autorei par iespēju nonākt pie šādas atziņas! Bibliotēkā jau norezervēju autores citu grāmatu “Izelpas”. Ceru, ka man patiks.

Mans vērtējums: 5 zvaigznes // atsauksme Goodreads


Kas ir tavas mīļākās latviešu rakstnieku grāmatas?
Pastāsti par tām komentāros zemāk!

Leave a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *